Bērniņa zaudēšana

Šodien sapratu, ka ir tēmas par kurām tiek runāts par maz.

Viena no šādām tēmām ir par psiholoģiskajām sekām, kas notiek sievietes psihē, kad viņa piedzīvo bērniņa zaudēšanu.

Bērniņa zaudēšana ir neiedomājami skumja un postoša pieredze, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz mātes psihi. Šāda dziļa zaudējuma psiholoģiskās sekas ir daudzdimensionālas, aptverot dažādas emocijas un izaicinājumus, kas var tikt piedzīvoti, gan uzreiz, gan ilgstošā laika posmā.

1. Sēras.

Pirmā reakcija uz bērniņa zaudēšanu bieži vien ir dziļas sēras. Sievietes var atrasties sarežģītā emociju virpulī, kas iekļauj sevī šoku, noliegumu, dusmas, vainu un dziļas sēras. Sērošana ir unikāls un individuāls process, un nav noteikta laika robeža šo psihoemocionālo sāpju dziedināšanai.

2. Emocionālie pacēlumi un kritumi.

Emocionālais ceļojums pēc bērniņa zaudēšanas līdzinās kritienam dziļā bezdibenī un tad atkal ieraudzīt gaismu tuneļa galā, kam atkal var sekot emocionāls kritiens. Brīdī, kad māte var justies pieņēmusi notikušo, to var atkal nomainīt intensīvi sērošanas periodi. Šis emocionālo šūpoļu petiods var radīt emocionālu un fizisku izsīkumu un ir pilnīgi neprognozējams, tāpēc ir būtiski, lai tiktu meklēts atbalstu no draugiem, ģimenes vai speciālistiem.

3. Loti būtiski ir atzīmēt bērniņa zaudēšanas pieredzes ietekmi uz identitāti un pašvērtību.

Bērniņa zaudēšana var pilnībā izsist mātes identitātes un pašvērtības izjūtu. Sieviete var saskarties ar neveiksmes izjūtu, sākt apšaubīt savu spēju kļūt par māti. Svarīgi ir atpazīt un risināt šādas izjūtas, veicinot empātiju pret sevi.

4. Bērniņa zaudēšana var atstàt neatgriezeniskas sekas arī uz partnerattiecībām.

Bērniņa zaudēšanas pieredze var ietekmēt attiecības ģimenē. Sērojošie vecāki var risināt sāpes dažādi, arī izvairoties no komunikācijas par sāpīgo tēmu un otrs partneris var justies viens pats ar savām domām un sērām. Tas var izraisīt savstarpējo nesaprašanos vai arī izolācijas izjūtu. Atklāta komunikācija starp partneriem un atbalsts ir nozimīgi balsti šo traģisko dzīves notikumu pārvarēšanā.

5. Piedzīvojot bērniņa zaudēšanu ir ļoti svarīga ticība tam, ka sēras var pāriet.

Ticība, ka kaut kad kļūs labāk spēlē būtisku lomu dziedināšanās procesā. Sieviete var atrast atvieglojumu, piemēram, pievienojoties atbalsta grupai, kā arī meklējot profesionālu palīdzību. Draugu un ģimenes atbalsts var būt ļoti nozīmīgs šajā grūtajā laikā.

6. Psiholoģiskā noturība vai (resilence).

Laika gaitā dažas sievietes var piedzīvot perspektīvas maiņu, atrodot jaunu mērķi un piedzīvojot savu iekšējo spēku un izturību. Šī transformācija ir apliecinājums cilvēka gara un psihes spējai pielāgoties un dziedināties. Lai gan zaudējuma pieredze būs neizdzēšama, kā arī sāpes var palikt uz diezgan ilgu laiku, tomēr cilvēks var iemācīties integrēt šo jauno apziņu par sevi un savu iekšējo spēku savā dzīvē, veicinot uzticēšanās izjūtas dzīvei atjaunošanos, un dzīves prieka enerģijas atjaunošanos.

Piebildīšu vēlreiz, ka palīdzības meklēšana piedzīvojot bērniņa zaudējumu ir ļoti svarīga. Jo praksē atkal un atkal piedzīvoju, ka kaut arī šī traģēdija un psihiskā trauma ir notikusi daudzus gadus atpakaļ, kad šai tēmai pieskaras ir izjūta, ka tas viss ir noticis tikai vakar. Nepārstradātām psihoemocionālām traumām nav noilguma, tās ir iekapsulējušās psihē un uzreiz sāp, kā tām pieskaras.

Novēlēšu pievērst uzmanību savām iekšējām neizstrādātajām traumējošajām pieredzēm un cieņpilni tām pievērsties, lai vairs nesāp!